Alcohol and bestiality porn

First of all, this blog is going to be in English since I have high hopes that my dickheaded eloquence will make every English speaking girl in the vicinity want to sleep with me.

So lately I’ve been having troubles writing things, I’ve tried a couple of times, and it has never turned out the way I wanted it. So I figured maybe it’s because I’ve been trying too hard to have a general theme to my rants like “oh shit bureaucracy” or “fuck Paris” or whatever so this time I’ll just try writing down stuff I  feel strongly about without making a big deal out of trying to be coherent and logical.

First things first, now that it’s exam week and the shadow of my inevitable departure from this land is drawing nearer I have come to love this city. To  be honest the reasons I hated it in the first place were purely subjective, not getting and apartment, having trouble understanding how institutions actually work like (by institutions I mean every place that provides useful services such as transportation, education and cheap food), if you’re wondering they work by the logic of “Fuck you, that’s why,” of course the most important reason of all – being isolated from the wonderful life of the cite’ universitaire since I live in an apartment in a posh region with an introvert and an asshole. But now I’ve learned how to circumvent these things and Paris is wonderful. The weather in the evening is amazing (revision time, most of the time during the day is spent in the library which is also amazing), the people are pretty and the parks are wonderful. I am writing this in a park right now by the way.

Now for something completely different…

I had the most amazing day here involving Finnish people and a tour of Paris sex shops. Fun facts – porn here is bloody expensive and the really weird sex toys (involving a leather man-bra and something even I don’t feel comfortable describing in writing) come from Germany. If by chance any of the involved people read this it was a truly wonderful day, thank you.

Talking about Finnish things I had the good fortune of participating in a sitsit, which is ritualized form of drinking and singing songs. It also lead to me being very drunk indeed and having fuzzy memories of dancing in a silly manner and the central limit theorem (yes, doing math afterwards is a big no-no).

What else, what else, I don’t even know; being here isn’t as much a giant adventure as it is a continuum of small ones. And once you get past moping about irrelevant things it’s a thoroughly enjoyable experience. Too bad I have to go back, I wouldn’t risk doing another semester here since you know – actually getting a bachelors degree is also nice, but I have high hopes of coming back someday, maybe for a bit longer than just one semester.

Well that’s a shorter than expected. I guess I could add a photo of the bestiality porn section in a classic Paris sexshop. Enoy! (Zin kā – būs, ko ielikt fizmats http://fizmats365dienas.tumblr.com)

If rants were wishes {insert ryhme here}

Parīze mani ienīst, es to zināju, es pārāk skaļi izrunājos, šī netīrā, skaistā, pretīgā, apburošā pilsēta mani ienīst un es to mīlnīstu pretī. Ir rīti, kad tu pamosties un viss ir puspakaļā, jo tu beidzot esi izvilcis to vaidu un negribības kalnu, ko es saucu „es no rītiem”, ārā no gultas, tieši tikos, lai kafijai UN dušai laika nepietiktu. Paskatoties ārā pa logu, mazliet šķiet, ka rīta saule kopā ar ēnu spēlēm un atspulgiem logos… Veido ko pazīstamu, mazliet sašķobītu seju ar asimetrisku smaidu, kamēr putniņi ārā čivina „Trolol, trolol, trolololol”. Tas ir tā savādi, kā smuka meitene, kas tev sejā iešņāc „Atpisies, nelaime!”. It kā nav forši, bet vismaz smuka, tāpēc nevar teikt, ka pārdzīvojums būtu līdz galam nepatīkams.

Protams, par spīti tam, ka iepriekšējā dienā aizgāju gulēt laicīgi, pie pašas gulēšanas tiku tikai ap pieciem no rīta, jo visu pārējo laiku zemapziņa spēlēja ļoti cietsirdīgu spēli ar mani. Tieši pirms laišanās miegā, tā man sūtīja īsus atmiņu fragmentus no maniem viskaunpilnākajiem dzīves mirkļiem, kas protams nozīmē, ka man tās ir vai nu jāizkrata no galvas vai arī jāizdveš neartikulētas skaņas, lai tās apspiestu. Tas rīta izvēli nepadarīja vieglāku pat spogulī skatoties pretī sejai ar saķepušām necirtām (tas ir mans beigu dušas kritērijs) un padomju smaidu (lasīt – ļoti drūmu un neapmierinātu sejas izteiksmi) uz lūpām. Nekas, dušā es sevi atalgoju un NĒ, NĒ, nedomājiet sliktās lietas, es stāvēju zem dušas ar atgāztu galvu un atvērtu muti, pēc tam tēloju strūklaku. Fun times.

Ja tu, dārgais lasītāj, apsver ideju, ka universitātē ierados mazliet sapīcis, tad tev ir absolūta taisnība, bet es atradu veidu, kā omu uzlabot vai vismaz attaisnot. Es aizvainoju cilvēkus savā galvā. Šī ir lieliska spēlē, mēs katrs ik dienu vairākas reizes pie sevis izspēlējam „Kā būtu, ja…” scenārijus, tāpēc man atlika tikai atrast upuri un iztēloties kā būtu, ja man būtu iegansts viņu aizvainot. Piemērs – šodien lepnā vientulībā sēžot ēdinīcas stūri es ieraudzīju kādu bālu, dabiski rudmatainu franču meiteni, kas runāja tieši tik ātri, lai mani kā franciski runājošu ārzemnieku tas briesmīgi kaitinātu, bet es tik un tā pa pusei saprastu, ko viņa saka, pauda spēcīgus viedokļus par dažādām lietām. Protams, galvā uzreiz tapa scenārijs par to, ka viņa man indīgi pieklājīgi lūdz kaut ko mainīt manā uzvedībā, lai es varētu atbildēt, ka kopš vampīri tika sabojāti es atsakos sarunāties ar būtnēm, kas nespēj uzturēties tiešā saules gaismā.

…

Jā, jā, es būšu pirmais, kas atzīs, ka šis joks ir tālu no otrās vietas aiz grieztās maizes, bet manā galvā tas skan daudz labāk un es joprojām esmu neizgulējies un Francijā, tikai tagad es jūtos nedaudz labāk. Varbūt arī uz laimi attiecināma ideja par to, ka tās daudzums ir galīgs. Tāpēc agrāk viss bija labāk – bija mazāk cilvēku ar ko dalīties, bet no tā izriet arī fakts, ka citu cilvēku nelaime atlicina mazliet vairāk laimes tev.

Bet viss tik un tā ir tikai puspakaļā, kafija joprojām ir garda, bet franču valoda kļūs aizvien saprotamāka. Ak, jā, vēl es biju Strazbūrā, jūtos kā zēns, kas bija ekskursijā, tātad tieši tā kā man vajadzētu justies.

Ņerkstpilni tavs, dārgo lasītāj,

Baigais Pisaks

P.S.

Man ir paniskas bailes no svešiem cilvēkiem.

„Traka aziāte un sociālais lubrikants”

Ja tā skaita, izskatās, ka esmu šeit bijis jau trīs nedēļas. Esmu atradis dzīvokli, esmu saticis citus Erasmus cilvēkus, esmu ēdis bageti un dzēris vīnu. Pilnīgi sāk likties, ka viss iespējams būs kārtībā, bet ko par vispārīgām lietām – sāksim ar sākumu.

Man ir dzīvoklis, tas ir dārgāks nekā es gribēju, bet izrādās, ka Francija varētu mazliet man piemaksāt, tā kā tādā ziņā – viss kūl. Namīpašniece ir… laipna, bet nenormāla aziātu tante, kas laikam mani uzskata par garīgi atpalikušu, jo papildina visu ar ilustrācijām uz maziem papīra gabaliņiem, atkārto visu divreiz un skatās uz mani tā, ka man paliek ļoti, ļoti neērti. Bet liels paldies viņai tik un tā – palīdzēja tikt galā ar papīriem un vispār jauka tante. Un man ir dzīvokļa biedri, pirmo reiz, kopš es vasarā no 11. uz 12. klasi izvācos no mīļajām mājām Salaspilī man ir īsti dzīvokļa biedri. Viens ir francūzis (laikam), kas mācās psiholoģiju un, kas ir pats labākais, uzvedas tik fantastiski klusi un nemanāmi, ka es par viņu bieži vien aizmirstu. Vienīgais viņš dažreiz mēdz skaļi runāties ar kādu pa miegam. Otrs ir grieķis, kurš šeit strādā pie sava Ph.D. filozofijā. Viņam patīk runāt, kā viņam patīk runāt, vienā laida par filozofijas un fizikas saikni un kā man vajadzētu stūrī ieviest mazu altāri Nīčem, kā visi pārējie ir vainīgi pie Grieķijas nelāgās situācijas. Es atzīšu, man nav daudz pieredzes sadzīvošanā ar cilvēkiem, ko es nepazīstu, bet maza balstiņa manī teica, ka „Mani absolūti nepiš tava salauztā dzimtene.” nav labākais veids kā iesākt dzīvi jaunajā mājvietā. Āāāā, un čau, Plostniec, ceru, ka tev iet labi.

Par universitātes lietām runājot – universitāte šeit ir tas, kas man patiešām patīk, lekcijas ir lieliskas, materiāls atstrādāts, lektori pretimnākoši. Ak, un bibliotēkas, lieliskākā bibliotēka vispār ar mazām telpiņām, kas ir skaņas izolētas un kur cilvēki ar draugiem var mācīties kopā. Es arī kādu dienu to iemēģināšu varbūt… Ak, jā, kursabiedri, es nevienu nepazīstu. Jo ilgāk es šeit esmu, jo labāk saprotu franču valodu, jā, bet ar katru dienu tu aizvien skaudrāk apzinies, cik tā briesmīgi lempīgi izklausās un esot kautrīgs zēns pēc dabas es labprātāk sēžu viens un cenšos neķiķināt par rudo fiziķi, kurš domā, ka afro frizūra un mahten biezas brilles ir tas, kas iet kopā ļoti labi.

Kas vēl? Ak, jā, citi Erasmus cilvēki, šeit viņiem ir fantastisks iknedēļas pasākums. Katru ceturtdienu tev ir iegansts iet dzert, jo „Soiree pub pour les internationaux de l’UPMC”. Tātad centīgi cilvēki no šīs universitātes, kas paši izbraukājušies pa ārzemēm izlēma uztaisīt neformālu darba grupu, kas ņemas ar dažādu pasākumu organizēšanu visiem nefrancūžiem, kas studē tur. Pasākums tiešām jauks, ar studentu atlaidi alus gandrīz Latvijas cenās un man ar somiem ir daudz vairāk kopīga nekā ar itāļiem. Nu, jā, tā man te iet, pašlaik tūcu sevī iekšā kartupeļus un mēģinu saņemties sekot Plostnieces padomam, ka CS opcija „Locals to hang out with” ir otrā labākā lieta aiz grieztās maizes.

P.S.
Pēc virsraksta izklausījās interesantāk, vai ne?

P.P.S.
Kaut kad būs arī bildes, bet ne tagad.

A friend in need is a friend indeed.

A friend in need is a friend indeed.

Jā, es vēl esmu dzīvs... bļe. Francija nav domāta man, tā pašlaik ir visbiežāk figurējošā doma manos vaļas brīžos. Es joprojām paturu naivas cerības, ka šī valsts mani asimilēs un es kļūšu par bageti iznīcinošu, bereti valkājošu un nazāli runājošu mašīnu, bet pagaidām es metro joprojām meklēju iemeslus, kādēļ kāds būtu pelnījis, ka viņam iesit pa seju. Pagaidām gan vienīgais veids, kā aizvadīt negatīvās emocijas ir „Pardon?” vietā lietot „Čo bļe?” un pēc tam pašapmierināti smaidīt.

Bet Jāni, Parīze taču ir ZE pilsēta ar lielo „P” un ko tik vēl ne? Nē, tā nav taisnība, tā ir netīra miskaste, kur visi tevi mēģina smaidīgi apčakarēt. Piemēram, dzīvokļa meklējumi – pietiek pavadīt tikai trīs dienas sarakstē, lai pēc maziem meklējumiem noprastu, ka cienījamais 35 gadus vecais kungs ir tikpat izdomāts kā dzīvoklis, ko viņš izīrē, par kuru, protams, pēc iespējas ātrāk jāsamaksā, jo rinda ir liela, bet redzēt to īstenībā nevar, jo īpašnieks tieši tagad apraud savu trīsdesmit septīto nosprāgušo vecmāmiņu Britānijā.

Protams Francija neatstās lietas pusratā, jo vakar mani apzaga. Savus desmit eiro mani Austrumeiropas brāļi dabūja, jo es pietiekami veikli nobloķēju savas kartes, bet tas, protams, nozīmē, ka mana piekļuve valūtai šeit ir ļoti ierobežota.

Un, protams, ir arī nacionālās īpatnības. Šeit neviens nemēdz strādāt, no rīta ir agrs, pēc tam ir pusdienas, bet vēlāk ir diezgan vēls. Ja tu arī tiec līdz supernodrošinātās mājas otrajam stāvam un atrodi vajadzīgo kabinetu ar pareizo tanti, tad tev vai nu trūkst papīrs X vai arī viss ir nedēļu ilgā kontemplatīvā/papīru piseklīgā procesā. Papīri, kurš būtu domājis, ka liberastu lielvalsts tik ļoti pavelkas uz papīriem? Protams, man ne padodas, ne patīk ar papīriem saistītās lietas, tāpēc es te esmu zudis. Kas attiecas uz valodu, no kā man bija vislielākās bailes, izrādās, ka pēc pāris dienu papraktizēšanās es varu komunicēt samērā raiti, lekcijas arī ir saprotamas, it īpaši tad, kad es neaizmirstu paņemt līdzi brilles. To laikam sauc par sudraba maliņu.

Ēdiens šeit ir labs, pareizie cilvēki laipni, lekcijas – ļoti labas, prieks klausīties. Atvainojiet par negāciju vilni, bet… putain de merde.

P.S.

Paldies Marutai Siliņai un Guillaume Maudet par naktsmājām un citu izpalīdzēšanu!