A friend in need is a friend indeed.

A friend in need is a friend indeed.

Jā, es vēl esmu dzīvs... bļe. Francija nav domāta man, tā pašlaik ir visbiežāk figurējošā doma manos vaļas brīžos. Es joprojām paturu naivas cerības, ka šī valsts mani asimilēs un es kļūšu par bageti iznīcinošu, bereti valkājošu un nazāli runājošu mašīnu, bet pagaidām es metro joprojām meklēju iemeslus, kādēļ kāds būtu pelnījis, ka viņam iesit pa seju. Pagaidām gan vienīgais veids, kā aizvadīt negatīvās emocijas ir „Pardon?” vietā lietot „Čo bļe?” un pēc tam pašapmierināti smaidīt.

Bet Jāni, Parīze taču ir ZE pilsēta ar lielo „P” un ko tik vēl ne? Nē, tā nav taisnība, tā ir netīra miskaste, kur visi tevi mēģina smaidīgi apčakarēt. Piemēram, dzīvokļa meklējumi – pietiek pavadīt tikai trīs dienas sarakstē, lai pēc maziem meklējumiem noprastu, ka cienījamais 35 gadus vecais kungs ir tikpat izdomāts kā dzīvoklis, ko viņš izīrē, par kuru, protams, pēc iespējas ātrāk jāsamaksā, jo rinda ir liela, bet redzēt to īstenībā nevar, jo īpašnieks tieši tagad apraud savu trīsdesmit septīto nosprāgušo vecmāmiņu Britānijā.

Protams Francija neatstās lietas pusratā, jo vakar mani apzaga. Savus desmit eiro mani Austrumeiropas brāļi dabūja, jo es pietiekami veikli nobloķēju savas kartes, bet tas, protams, nozīmē, ka mana piekļuve valūtai šeit ir ļoti ierobežota.

Un, protams, ir arī nacionālās īpatnības. Šeit neviens nemēdz strādāt, no rīta ir agrs, pēc tam ir pusdienas, bet vēlāk ir diezgan vēls. Ja tu arī tiec līdz supernodrošinātās mājas otrajam stāvam un atrodi vajadzīgo kabinetu ar pareizo tanti, tad tev vai nu trūkst papīrs X vai arī viss ir nedēļu ilgā kontemplatīvā/papīru piseklīgā procesā. Papīri, kurš būtu domājis, ka liberastu lielvalsts tik ļoti pavelkas uz papīriem? Protams, man ne padodas, ne patīk ar papīriem saistītās lietas, tāpēc es te esmu zudis. Kas attiecas uz valodu, no kā man bija vislielākās bailes, izrādās, ka pēc pāris dienu papraktizēšanās es varu komunicēt samērā raiti, lekcijas arī ir saprotamas, it īpaši tad, kad es neaizmirstu paņemt līdzi brilles. To laikam sauc par sudraba maliņu.

Ēdiens šeit ir labs, pareizie cilvēki laipni, lekcijas – ļoti labas, prieks klausīties. Atvainojiet par negāciju vilni, bet… putain de merde.

P.S.

Paldies Marutai Siliņai un Guillaume Maudet par naktsmājām un citu izpalīdzēšanu!