„Traka aziāte un sociālais lubrikants”

Ja tā skaita, izskatās, ka esmu šeit bijis jau trīs nedēļas. Esmu atradis dzīvokli, esmu saticis citus Erasmus cilvēkus, esmu ēdis bageti un dzēris vīnu. Pilnīgi sāk likties, ka viss iespējams būs kārtībā, bet ko par vispārīgām lietām – sāksim ar sākumu.

Man ir dzīvoklis, tas ir dārgāks nekā es gribēju, bet izrādās, ka Francija varētu mazliet man piemaksāt, tā kā tādā ziņā – viss kūl. Namīpašniece ir… laipna, bet nenormāla aziātu tante, kas laikam mani uzskata par garīgi atpalikušu, jo papildina visu ar ilustrācijām uz maziem papīra gabaliņiem, atkārto visu divreiz un skatās uz mani tā, ka man paliek ļoti, ļoti neērti. Bet liels paldies viņai tik un tā – palīdzēja tikt galā ar papīriem un vispār jauka tante. Un man ir dzīvokļa biedri, pirmo reiz, kopš es vasarā no 11. uz 12. klasi izvācos no mīļajām mājām Salaspilī man ir īsti dzīvokļa biedri. Viens ir francūzis (laikam), kas mācās psiholoģiju un, kas ir pats labākais, uzvedas tik fantastiski klusi un nemanāmi, ka es par viņu bieži vien aizmirstu. Vienīgais viņš dažreiz mēdz skaļi runāties ar kādu pa miegam. Otrs ir grieķis, kurš šeit strādā pie sava Ph.D. filozofijā. Viņam patīk runāt, kā viņam patīk runāt, vienā laida par filozofijas un fizikas saikni un kā man vajadzētu stūrī ieviest mazu altāri Nīčem, kā visi pārējie ir vainīgi pie Grieķijas nelāgās situācijas. Es atzīšu, man nav daudz pieredzes sadzīvošanā ar cilvēkiem, ko es nepazīstu, bet maza balstiņa manī teica, ka „Mani absolūti nepiš tava salauztā dzimtene.” nav labākais veids kā iesākt dzīvi jaunajā mājvietā. Āāāā, un čau, Plostniec, ceru, ka tev iet labi.

Par universitātes lietām runājot – universitāte šeit ir tas, kas man patiešām patīk, lekcijas ir lieliskas, materiāls atstrādāts, lektori pretimnākoši. Ak, un bibliotēkas, lieliskākā bibliotēka vispār ar mazām telpiņām, kas ir skaņas izolētas un kur cilvēki ar draugiem var mācīties kopā. Es arī kādu dienu to iemēģināšu varbūt… Ak, jā, kursabiedri, es nevienu nepazīstu. Jo ilgāk es šeit esmu, jo labāk saprotu franču valodu, jā, bet ar katru dienu tu aizvien skaudrāk apzinies, cik tā briesmīgi lempīgi izklausās un esot kautrīgs zēns pēc dabas es labprātāk sēžu viens un cenšos neķiķināt par rudo fiziķi, kurš domā, ka afro frizūra un mahten biezas brilles ir tas, kas iet kopā ļoti labi.

Kas vēl? Ak, jā, citi Erasmus cilvēki, šeit viņiem ir fantastisks iknedēļas pasākums. Katru ceturtdienu tev ir iegansts iet dzert, jo „Soiree pub pour les internationaux de l’UPMC”. Tātad centīgi cilvēki no šīs universitātes, kas paši izbraukājušies pa ārzemēm izlēma uztaisīt neformālu darba grupu, kas ņemas ar dažādu pasākumu organizēšanu visiem nefrancūžiem, kas studē tur. Pasākums tiešām jauks, ar studentu atlaidi alus gandrīz Latvijas cenās un man ar somiem ir daudz vairāk kopīga nekā ar itāļiem. Nu, jā, tā man te iet, pašlaik tūcu sevī iekšā kartupeļus un mēģinu saņemties sekot Plostnieces padomam, ka CS opcija „Locals to hang out with” ir otrā labākā lieta aiz grieztās maizes.

P.S.
Pēc virsraksta izklausījās interesantāk, vai ne?

P.P.S.
Kaut kad būs arī bildes, bet ne tagad.

A friend in need is a friend indeed.

A friend in need is a friend indeed.

Jā, es vēl esmu dzīvs... bļe. Francija nav domāta man, tā pašlaik ir visbiežāk figurējošā doma manos vaļas brīžos. Es joprojām paturu naivas cerības, ka šī valsts mani asimilēs un es kļūšu par bageti iznīcinošu, bereti valkājošu un nazāli runājošu mašīnu, bet pagaidām es metro joprojām meklēju iemeslus, kādēļ kāds būtu pelnījis, ka viņam iesit pa seju. Pagaidām gan vienīgais veids, kā aizvadīt negatīvās emocijas ir „Pardon?” vietā lietot „Čo bļe?” un pēc tam pašapmierināti smaidīt.

Bet Jāni, Parīze taču ir ZE pilsēta ar lielo „P” un ko tik vēl ne? Nē, tā nav taisnība, tā ir netīra miskaste, kur visi tevi mēģina smaidīgi apčakarēt. Piemēram, dzīvokļa meklējumi – pietiek pavadīt tikai trīs dienas sarakstē, lai pēc maziem meklējumiem noprastu, ka cienījamais 35 gadus vecais kungs ir tikpat izdomāts kā dzīvoklis, ko viņš izīrē, par kuru, protams, pēc iespējas ātrāk jāsamaksā, jo rinda ir liela, bet redzēt to īstenībā nevar, jo īpašnieks tieši tagad apraud savu trīsdesmit septīto nosprāgušo vecmāmiņu Britānijā.

Protams Francija neatstās lietas pusratā, jo vakar mani apzaga. Savus desmit eiro mani Austrumeiropas brāļi dabūja, jo es pietiekami veikli nobloķēju savas kartes, bet tas, protams, nozīmē, ka mana piekļuve valūtai šeit ir ļoti ierobežota.

Un, protams, ir arī nacionālās īpatnības. Šeit neviens nemēdz strādāt, no rīta ir agrs, pēc tam ir pusdienas, bet vēlāk ir diezgan vēls. Ja tu arī tiec līdz supernodrošinātās mājas otrajam stāvam un atrodi vajadzīgo kabinetu ar pareizo tanti, tad tev vai nu trūkst papīrs X vai arī viss ir nedēļu ilgā kontemplatīvā/papīru piseklīgā procesā. Papīri, kurš būtu domājis, ka liberastu lielvalsts tik ļoti pavelkas uz papīriem? Protams, man ne padodas, ne patīk ar papīriem saistītās lietas, tāpēc es te esmu zudis. Kas attiecas uz valodu, no kā man bija vislielākās bailes, izrādās, ka pēc pāris dienu papraktizēšanās es varu komunicēt samērā raiti, lekcijas arī ir saprotamas, it īpaši tad, kad es neaizmirstu paņemt līdzi brilles. To laikam sauc par sudraba maliņu.

Ēdiens šeit ir labs, pareizie cilvēki laipni, lekcijas – ļoti labas, prieks klausīties. Atvainojiet par negāciju vilni, bet… putain de merde.

P.S.

Paldies Marutai Siliņai un Guillaume Maudet par naktsmājām un citu izpalīdzēšanu!