Parīze mani ienīst, es to zināju, es pārāk skaļi izrunājos, šī netīrā, skaistā, pretīgā, apburošā pilsēta mani ienīst un es to mīlnīstu pretī. Ir rīti, kad tu pamosties un viss ir puspakaļā, jo tu beidzot esi izvilcis to vaidu un negribības kalnu, ko es saucu „es no rītiem”, ārā no gultas, tieši tikos, lai kafijai UN dušai laika nepietiktu. Paskatoties ārā pa logu, mazliet šķiet, ka rīta saule kopā ar ēnu spēlēm un atspulgiem logos… Veido ko pazīstamu, mazliet sašķobītu seju ar asimetrisku smaidu, kamēr putniņi ārā čivina „Trolol, trolol, trolololol”. Tas ir tā savādi, kā smuka meitene, kas tev sejā iešņāc „Atpisies, nelaime!”. It kā nav forši, bet vismaz smuka, tāpēc nevar teikt, ka pārdzīvojums būtu līdz galam nepatīkams.
Protams, par spīti tam, ka iepriekšējā dienā aizgāju gulēt laicīgi, pie pašas gulēšanas tiku tikai ap pieciem no rīta, jo visu pārējo laiku zemapziņa spēlēja ļoti cietsirdīgu spēli ar mani. Tieši pirms laišanās miegā, tā man sūtīja īsus atmiņu fragmentus no maniem viskaunpilnākajiem dzīves mirkļiem, kas protams nozīmē, ka man tās ir vai nu jāizkrata no galvas vai arī jāizdveš neartikulētas skaņas, lai tās apspiestu. Tas rīta izvēli nepadarīja vieglāku pat spogulī skatoties pretī sejai ar saķepušām necirtām (tas ir mans beigu dušas kritērijs) un padomju smaidu (lasīt – ļoti drūmu un neapmierinātu sejas izteiksmi) uz lūpām. Nekas, dušā es sevi atalgoju un NĒ, NĒ, nedomājiet sliktās lietas, es stāvēju zem dušas ar atgāztu galvu un atvērtu muti, pēc tam tēloju strūklaku. Fun times.
Ja tu, dārgais lasītāj, apsver ideju, ka universitātē ierados mazliet sapīcis, tad tev ir absolūta taisnība, bet es atradu veidu, kā omu uzlabot vai vismaz attaisnot. Es aizvainoju cilvēkus savā galvā. Šī ir lieliska spēlē, mēs katrs ik dienu vairākas reizes pie sevis izspēlējam „Kā būtu, ja…” scenārijus, tāpēc man atlika tikai atrast upuri un iztēloties kā būtu, ja man būtu iegansts viņu aizvainot. Piemērs – šodien lepnā vientulībā sēžot ēdinīcas stūri es ieraudzīju kādu bālu, dabiski rudmatainu franču meiteni, kas runāja tieši tik ātri, lai mani kā franciski runājošu ārzemnieku tas briesmīgi kaitinātu, bet es tik un tā pa pusei saprastu, ko viņa saka, pauda spēcīgus viedokļus par dažādām lietām. Protams, galvā uzreiz tapa scenārijs par to, ka viņa man indīgi pieklājīgi lūdz kaut ko mainīt manā uzvedībā, lai es varētu atbildēt, ka kopš vampīri tika sabojāti es atsakos sarunāties ar būtnēm, kas nespēj uzturēties tiešā saules gaismā.
…
Jā, jā, es būšu pirmais, kas atzīs, ka šis joks ir tālu no otrās vietas aiz grieztās maizes, bet manā galvā tas skan daudz labāk un es joprojām esmu neizgulējies un Francijā, tikai tagad es jūtos nedaudz labāk. Varbūt arī uz laimi attiecināma ideja par to, ka tās daudzums ir galīgs. Tāpēc agrāk viss bija labāk – bija mazāk cilvēku ar ko dalīties, bet no tā izriet arī fakts, ka citu cilvēku nelaime atlicina mazliet vairāk laimes tev.
Bet viss tik un tā ir tikai puspakaļā, kafija joprojām ir garda, bet franču valoda kļūs aizvien saprotamāka. Ak, jā, vēl es biju Strazbūrā, jūtos kā zēns, kas bija ekskursijā, tātad tieši tā kā man vajadzētu justies.
Ņerkstpilni tavs, dārgo lasītāj,
Baigais Pisaks
P.S.
Man ir paniskas bailes no svešiem cilvēkiem.
es skaļi smējos.
AtbildētDzēstsanāca baigā vēlme atgriesties fr, laikam ar būs jāpameklē, ko tur var labi studēt.